Ik gadu kāds no starptautiskā festivāla "Čello Cēsis" programmas koncertiem dāvā neparastas mākslu vai mūzikas žanru sinerģijas, jaunu izteiksmes līdzekļu un formu meklējumus. Arī šī reize nav izņēmums, un festivāla izskaņā svētdien, 24. septembrī, pulksten 14 koncertzālē "Cēsis" klausītājiem būs iespēja piedzīvot multimediālu dejas notikumu, kura centrā būs ekscentriskā franču komponista, par Samta džentlmeni dēvētā Erika Satī (Erik Satie, 1866–1925) personība un daiļrade.
Tas būs muzikāls ceļojums cauri nozīmīgākajiem komponista klavierdarbiem, kas papildināti ar paskaidrojošiem, izglītojošiem un izklaidējošiem pastāstiņiem, aizvedot publiku līdz lielajam finālam – baletam "Parāde". Festivālā šo mūziku dzirdēsim instrumentācijā čellam (Guna Šnē), klavierēm (Triša Dauna Viljamsa) un perkusijām (Ernests Mediņš).
Uzveduma centrālais notikums – 1917. gada balets "Parāde", kas savulaik vienojis dažus no izcilākajiem 20. gadsimta radošajiem prātiem: Sergeja Djagiļeva Krievu baleta trupu (Ballets Russes), rakstnieku un režisoru Žanu Kokto (Jean Cocteau), mākslinieku Pablo Pikaso (Pablo Picasso) un nepieradināmo skaņradi Satī.
Jaunu, mūsdienīgu elpu, smalki respektējot darba vēsturisko vērtību, baletam piešķīris maltiešu izcelsmes laikmetīgās mākslas sekmētājs, komponists, kultūras organizācijas "Soundscapes" radītājs un šī uzveduma mākslinieciskais vadītājs Rubens Zahra. Eiropā tas pazīstams ar nosaukumu "Parade & The Velvet Gentleman". Starp citu, tieši šajā uzvedumā iekļautais baleta "Parāde" variants pērn izvēlēts Žana Kokto fondā kā labākā baleta modernā versija un pusgadu atradies arī muzeja ekspozīcijā. Baleta sižets vēsta par kādas cirka trupas mākslinieku mēģinājumu piesaistīt skatītāju uzmanību savai izrādei. Tajā darbojas Ķīniešu iluzionists, Amerikāņu meitene, Zirgs un divi Akrobāti. Uzvedumu atsvaidzina laikmetīgā deja, projekciju deja, stopkadra animācija un video.
Latvijas publikai gaidāmo uzvedumu festivāla "Čello Cēsis" organizatori piedāvā ar nosaukumu "Pikaso un Ēriks Satī", kas atspoguļo vēl kādu īpaši nozīmīgu darba māksliniecisko vērtību – finālā iekļautā baleta scenogrāfija un dejotāju tērpi ir radīti, balstoties uz Pablo Pikaso oriģinālajām kubisma manierē radītajām skicēm tālajā 1917. gadā, un, respektējot mākslinieka rokrakstu, papildināti ar laikmetīgu pieskaņu.
Erika Satī radošā darbība nereti devusi impulsus un it kā priekšvēstījusi jaunu mūzikas virzienu veidošanos. Viņa koncepts par harmonijas pielietojumu kā krāsainu, atmosfērisku un melodiju akcentējošu fonu, ne spriedzes radītāju, sajūsmināja un iespaidoja arī aroda brāļus, komponistus Morisu Ravēlu un Klodu Debisī, kuri mūzikas vēsturē dēvējami par franču impresionisma pārstāvjiem (un, lai arī visi trīs pieminētie komponisti ir tautieši un laikabiedri, Satī tomēr gājis atšķirīgu ceļu un pie impresionistiem nav piepulcināms). Satī mūzikas valodā ieskanas arī minimālisma vēsmas, uz ko vēlāk atsaucas Glāss un Reihs; viņa pārdrošā, varbūt pat izaicinošā robežu jaukšana tradicionālajā kompozīcijā iedvesmo avangardistus un eksperimentālistus. Starp citu, Satī esot bijis ārkārtīgi laisks students un mūzikas izglītību ieguva, studējot otrreiz. Viņa pirmā kompozīcija bijusi deviņas taktis gara un balstīta mūzikholos atskaņotajā dziesmiņā "Ma Normandie"; Tāpat Satī bijis viens no pirmajiem, kas pievērsās starpdisciplinārām mākslas parādībām.
Arī Satī personība raisa vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai šis ekscentriskums bija vien maska, to varam jautāt retoriski (arī viņa bērnība bijusi neparasta), tomēr ceļo stāsti, ka viņš ēdis vien baltus ēdienus, sevi dēvējis ne par komponistu, bet gan "fonometristu" un galu galā iegādājies divpadsmit vienādus brūnus samta uzvalkus. Tā iesaukts par Samta džentlmeni.
Vairāk par uzvedumu nelielā sarunā stāsta tā mākslinieciskais vadītājs Rubens Zahra, kurš nesen atgriezies no Lietuvas, kur izrādījis savu operu bērniem "Kirana".
Ar kādām pārdomām esat atgriezies no Lietuvas?
Atgriezāmies pirms divām dienām, sestdien. Pavadījām tur nedēļu, lai uzvestu bērnu operu "Kirana", kas šobrīd ir pabijusi jau 17 valstīs. Tās ceļš ir veiksmīgs. Nākamā valsts, uz kuru vedīsim šo operu, būs Grieķija. Tas būs nākamgad. Savukārt nākamais "Parade and the Velvet Gentleman" iestudējums norisināsies Latvijā festivālā "Čello Cēsis". Šis projekts kļūst arvien vairāk pieprasīts. Nākamgad plānojam doties tūrē un uzvest to četrās Igaunijas pilsētās. Manuprāt, šim dejas notikumam uz publiku ir liela ietekme.
Festivālā "Čello Cēsis" muzikālā noformējuma instrumentācija būs mainījusies – klavieru četrrocīgi un perkusiju vietā – čells, klavieres un perkusijas. Jautājot jums kā komponistam: vai čella tembrs ko mākslinieciski mainīs?
Pirmkārt, noteikti jānorāda, ka oriģināli darbs ir komponēts orķestrim. Starp citu, tādā instrumentācijā to iestudējām Čehijā. Bet zinām arī to, ka vieglāk ir ceļot ar nelielu mūziķu skaitu. Kā jau minējāt, Satī ir versija arī klavierēm četrrocīgi, kas ir mūsu ceļojošās izrādes pamats. Ideja instrumentācijā iekļaut čellu nāca tieši no "Čello Cēsis" festivāla organizatoriem. Tas noteikti maina mūzikas tekstūru. Čella tembrs ir interesants kontrasts, jo klavieres, kā zināms, ir ļoti perkusīvs instruments. Un čellam savukārt ir brīnišķīgs legato un dziedošās frāzes. Partitūrai tas piešķir lirisku kvalitāti. Perkusiju partijā ir iekļauti arī sadzīves objekti – rakstāmmašīna, pistole, kas parādījās jau oriģinālā un bija Žana Kokto ideja. Tas mūzikai savukārt dod rotaļīgu kvalitāti. Perkusiju partija ir aizgūta no orķestra versijas, to neesmu pārāk mainījis. No uzvedumā iekļautajiem skaņdarbiem esmu instrumentējis arī Satī "Gimnopēdiju" un "Gnossiene" čellam un klavierēm. Domāju, ka čellu mūzikas festivālam tas būtu piemēroti – iekļaut čellu ne tikai finālā, bet arī ievadā. Šis projekts – "Parāde un Samta džentlmenis" – nav tikai balets vien. Tas ir fināls. Prelūdija baletam ir citi Satī darbi.
Vai pastāstīsiet sīkāk par uzveduma uzbūvi?
Satī bija ļoti interesanta personība, varbūt pat mazliet traks. Viņš reiz iegādājās lērumu vienādu samta uzvalku un tos nēsāja visu savu atlikušo mūžu. Tādējādi Parīzē viņu iesauca par Samta džentlmeni. Šī projekta ideja bija radīt ceļojumu, kur pirmā daļa prezentētu Satī kā komponistu caur dažiem no viņa spilgtākajiem darbiem. Pirmā daļa ir kā viņa portrets. Tajā liela loma ir arī tekstam, kas projicēts uz ekrāna kā mēmajās filmās un sniedz komentāru par mūziku, kas skan attiecīgajā brīdī. Pirmā daļa ir Satī portretējums, kurā parādās ne tikai viņa paša, bet arī citu komponistu citāti – Džona Keidža, piemēram. Te skanēs arī Satī cikls "Sports et Divertissements", kas papildināts ar laikmetīgās mākslas gleznām un zīmējumiem, ko mēs savukārt prezentēsim kā horeogrāfiju. Uzvedumā iekļauta arī sirreālisma filma "Entr'Acte", kas ir aptuveni piecas minūtes gara, ar mūzikas pavadījumu. Tur redzam arī pašu Satī, šī filma ir komponista vienīgā video fiksācija. Tajā viņš ar rakstnieku un kinorežisoru Renē Klēru kopīgi šauj ar lielgabalu kamerā. Tad nāk "Parāde" kā lielais fināls.
Kas iedvesmoja uzsākt šādu ievērojamu projektu?
Tas ir labs jautājums. Iestudējums tapa baleta "Parāde" simtgadē – 2017. gadā. Pirmkārt, kad tīņa gados studēju kompozīciju, nonācu pie šīs ārkārtīgi interesantās sadarbības starp mākslas smagsvariem – Eriku Satī mūzikā, Pablo Pikaso mākslā, Žanu Kokto dramaturģijā, "Ballet Russes" dejā. Vienmēr esmu bijis pārsteigts, ka pat mūsdienās šis balets nav pārāk labi zināms. Kad domā par Djagiļeva Krievu baleta trupu, domā par Stravinska "Svētpavasari", "Petrušku", "Pulčinellu". Bet Satī "Parāde" nav pārāk labi zināma pat mūziķu un mākslinieku aprindās. Kad uzsāku darbu pie šī baleta, nevēlējos veikt burtisku tā rekonstrukciju – tas tomēr jau ir bijis. Vēlējos to radīt uz jaunas platformas, izmantojot oriģinālo Satī mūziku un radot tērpus, iedvesmojoties no Pikaso oriģinālajiem dizainiem. Tāpat izmantoju arī jaunus medijus. Ideja bija realizēt šo baletu tieši 21. gadsimta arēnā.
Tā šķiet smalka līnija – respektēt jau esošo, veicot nozīmīgas, laikmetam atbilstošas izmaiņas. Kā norisinājās darba adaptācijas process?
Tā pilnīgi noteikti ir smalka līnija. Adaptācija visvairāk ir redzama estētikā. Horeogrāfija ir jauna, to radījusi deju kompānija "Moveo", kas dosies kopā ar mani uz Latviju. Protams, nonācu pie idejas par oriģinālo baletu, un, lai arī tur paredzēti vairāki dejotāji, uz skatuves parasti nebija vairāk par diviem vienlaikus. Tas ir labi – arī šobrīd varu ceļot vien ar diviem dejotājiem. Tad iedomājos, ka vēl viens dejotājs varētu darboties stopkadra animācijā. Tas ir interesants paņēmiens. Īpaši komplektā ar Satī. Viņa pieeja mūzikā ir īpatnēja, nereti rotaļīga un smieklīga. Domāju, ka stopkadrs ir interesants papildinājums. Savukārt otrs iemesls, kāpēc šis paņēmiens tiek izmantots, ir praktisks: īstajiem dejotājiem ir jāpārģērbjas zirga kostīmā. Tāpēc tika meklēts risinājums, kā to efektīvi izdarīt.
Tad vēl ir Akrobātu aina. Tajā ir pielietota ēnu deja, kurā it kā tiek projicēta dejotāja ēna – tas patiesībā ir video. Tā ir ēnas ilūzija. Tad numurs pāraug kvartetā un dejotāji it kā dejo ar savām ēnām. Tā, protams, nav oriģināla iecere, bet tas ir interesants papildinājums finālam un arī jauns medijs – 1917. gadā šāda tehnika nebūtu iespējama. Savā veidā šis darbs ir arī veltījums lieliskajam oriģinālam, taču atainots 21. gadsimta platformā ar jaunām radošajām iespējām.
Uzvedumā skan arī Džordža Kramba opuss. Kāpēc tā?
"La Piège Médusa" – muzikālā teātra darbs, ko privātā koncertā Satī spēlē ar papīra lapu uz klavieru stīgām. To mēs mūsdienās saucam par preparētajām klavierēm. Tas ir pirmais dokumentētais preparēto klavieru gadījums. Arī uzvedumā prezentējam šo darbu ar lapu uz klavieru stīgām un attiecīgu paskaidrojumu par nozīmīgo detaļu. Tad seko Džordža Kramba "Rīta mūzika", kur arī izmantots šis paņēmiens. Satī bija inovators – viņš spēja paredzēt vairākus muzikālos virzienus, kas vēlāk attīstījās, piemēram, minimālismu, šajā gadījumā – paplašinātās klavieru tehnikas. Tajā mirklī likās interesanti piesaistīt arī Džordža Kramba daiļradi. Kā referenci uz Satī jauninājumiem. Džordžu Krambu, starp citu, 2016. gadā satiku personīgi.
Vai šis uzvedums ir paredzēts kādai konkrētai auditorijai?
Tas ir paredzēts visiem, tostarp tas var būt saistošs arī jaunākajai paaudzei. "Parādes" oriģinālversija nefokusējas uz bērnu auditoriju. Taču, tā kā sižets ir par cirka trupu, tajā ir daudz rotaļīgu lomu, īpaši izceļot Zirgu, kuru attēlo divi dejotāji. Starp citu, šajā numurā neskan mūzika. Tad mums ir Akrobāti, Burvju mākslinieks. Manā versijā šī izrāde ir domāta visiem. Domāju, ka pieaugušie to izbaudīs vēl vairāk. Viņi var izprast vēl dziļākus līmeņus tajā, ko redz un dzird, – gan aranžiju, gan oriģinālos Pikaso iedvesmotos tērpus. Tur ir daudz slāņu. Manuprāt, bērniem tā varētu būt saistoša pielietoto paņēmienu ziņā. Teksti savukārt ir īsi un vienkārši, un tie no vienas puses pilda izglītojošu funkciju. Tie darbojas kā nelieli programmas apraksti. Apraksti parādās uz ekrāna, tādējādi klausītāji nekad neapmaldās dzirdētajā, var izsekot un novērtēt piedāvāto saturu.
Vai šajā izrādē meklējami kādi simboli?
Nedomāju, ka "Parādes" varoņi ir pārāk simboliski. Manuprāt, šo baletu var uztvert tieši. No vienas puses, to visvairāk novērtētu bērni – Zirgs ir zirgs, Akrobāts ir akrobāts. Var, protams, diskutēt, vai tie attēlo sabiedrību, un veikt politisku vai sociālu darba analīzi. Bet nedomāju, ka tas ir vajadzīgs. Lai izbaudītu uzvedumu, nav jārokas tik dziļi. Labākais, kā Satī un "Parādi" var novērtēt, ir nesarežģīt un ļaut mūzikai un māksliniekam nākt pie skatītāja. Lieki nelauzīt galvu. Tas ir tik izklaidējošs un stimulējošs uzvedums, ka vienkārša ceļojuma baudīšana un sekošana naratīvam ir šī notikuma pievienotā vērtība. Tas ir lielisks darbs, kam ir spēcīga vēsturiskā bāze – četru izcilu 20. gadsimta mākslinieku sadarbība.
Baiba Santa Vanaga // mūzikas žurnāliste
September 20, 2023